Kad nāca Kristus, viņi to noliedza un nokāva, sacīdami: "Šis nav tas, ko mēs gaidām. Raugiet, kad nāks Mesija, zīmes un brīnumi liecinās, ka viņš patiesi ir Kristus! Mēs zinām šīs zīmes un šos apstākļus – tie vēl nav redzēti. Mesija parādīsies nezināmā pilsētā. Viņš sēdēs Dāvida tronī, un, raugi, viņš nāks ar tērauda zobenu un valdīs ar dzelzs scepteri. Viņš piepildīs praviešu teikto, iekaros Austrumus un Rietumus un padarīs slavenu savu izredzēto tautu – jūdus. Viņš nodibinās miera valstību, kurā pat zvēri vairs nebūs naidā ar cilvēku. Vilks un avs dzers no viena avota, un lauva ar stirnu ganībās apgulsies līdzās, čūska un pele dzīvos vienā alā, un visas Dieva radības atradīs mieru."
Pēc jūdu domām, Jēzus Kristus nepiepildīja nevienu no šiem nosacījumiem, – jo viņu acis bija aizmiglotas un viņi nespēja saredzēt patiesību.
Viņš nāca no Nācaretes, kas nebija nezināma vieta. Viņam rokā nebija zobena, pat nūjas ne. Viņš nesēdēja Dāvida tronī, viņš bija nabadzīgs cilvēks. Viņš reformēja Mozus likumu un pārkāpa sabata dienu. Viņš neiekaroja ne Austrumus, ne Rietumus, bet gan pats stājās romiešu tiesas priekšā. Viņš nevis paaugstināja jūdus, bet gan sludināja vienlīdzību un brālību, norādams rakstu mācītājus un farizejus. Viņš nenodibināja miera valstību, viņa dzīves laikā netaisnība un nežēlība sasniedza tādu pakāpi, ka pat viņš kļuva par tās upuri un nomira kaunpilnā nāvē pie krusta.
Tā domāja un runāja jūdi, jo tie nesaprata ne svētos rakstus, ne to paustās varenās atziņas. Rakstīto tie zināja no galvas, taču no dzīvinošā Gara tie nesaprata ne vārda.
Uzklausiet, un es jums atklāšu to nozīmi. Lai arī viņš bija no Nācaretes, visiem zināmas vietas, viņš nāca arī no debesīm. Viņa miesu bija dzemdējusi Marija, bet viņa gars nāca no debesīm. Zobens, kuru viņš nesa, bija viņa mēle, kas nošķīra labo no ļaunā, patieso no viltus, ticīgo no neticīgā un gaismu no tumsas. Viņa vārdi patiesi bija ass zobens! Tronis, kurā viņš sēdēja, ir mūžīgs, Kristus no tā valda vienmēr, un tas ir debesīs, nevis uz zemes, jo pasaulīgās lietas ir pārejošas, bet debesu – pastāvīgas. Viņš pārveidoja un pilnveidoja Mozus likumus, piepildot arī praviešu teikto. Viņa vārdi iekaroja kā Austrumus, tā Rietumus. Viņa valstība ir mūžīga. Viņš paaugstināja tos jūdus, kuri viņu atzina. Tie bija zemas izcelsmes ļaudis, bet saskarsme ar viņu padarīja tos dižus un dāvāja tiem neizsmeļamu cienību. Zvēri, kam it kā bija jādzīvo kopā, nozīmēja atšķirīgas sektas un tautības, kam, reiz karojušām, jāsadzīvo mīlestībā un Žēlsirdībā, kopā dzerot dzīvības ūdeni no Kristus – mūžīgā avota.
Tādējādi visi pareģojumi attiecībā uz Kristus nākšanu piepildījās, tomēr jūdi aizvēra acis, lai neredzētu, un ausis, lai nedzirdētu, un Kristus dievišķā būtība pagāja tiem garām nesadzirdēta, neiemīlēta un neiepazīta.
Ir viegli lasīt svētos rakstus, taču to patieso nozīmi var saprast tikai ar tīru sirdi un skaidru prātu. Lūgsim, lai Dievs mums palīdz saprast svētās grāmatas! Lūgsimies, lai mūsu acis redzētu, ausis dzirdētu un sirdis ilgotos miera!
Dieva mūžīgā Žēlastība ir neizmērojama. Viņš vienmēr ir izvēlējies cilvēkus, pār kuriem nolijis viņa sirds dievišķais dāsnums, kuru prātus viņš ir apgaismojis ar debesu gaismu, tiem atklājis sakrālos noslēpumus un to priekšā turējis skaidru Patiesības spoguli. Tie ir Dieva mācekļi, un viņa labestībai nav robežu. Arī jūs, visaugstākā kalpi, varat kļūt par mācekļiem. Dieva bagātība ir bezgalīga.
Gars, kas virmo svētajos rakstos, baro visus izsalkušos. Dievs, kas saviem praviešiem ir devis atklāsmi, no savas pārpilnības noteikti dos dienišķo maizi visiem, kas viņam to no sirds lūgs.
~ Abdulbahā, No Parīzē teiktajām runām 1911. - 1913. g.
