Labdien cienījamie apmeklētāji!
Laipni lūdzu manā blogā. Šeit Jūs variet iepazīties un sīkāk uzzināt par bahāju ticību, par tās principiem un mērķiem. Variet apmeklēt bibliotēku un iepazīties ar bahāju ticības Svētajiem Rakstiem. Tāpat Jūs šeit atradīsiet norādes uz mājas lapām un bibliotēkām krievu un angļu valodās, kā arī variet noskatīties video un fotogrāfijas saistībā ar ticību.

среда, октября 08, 2008

LŪGŠANA

Kas ir lūgšana?
Kāda ir lūgšanas nozīme?
Kā izpaužas tās spēks?


Abdulbahā ir teicis, ka «lūgšana ir saruna ar Dievu». Kad mēs nododamies lūgšanām, mēs sarunājamies ar Dievu.
Ja cilvēks kādu patiesi mīl, viņa kvēlākā vēlēšanās ir būt kopā ar mīļoto cilvēku un sarunāties ar viņu. Mūsu lūgšanai ir jākļūst par mīlošu saskarsmi ar savu Radītāju, vienīgo patieso Dievu. Lūgšanas laikā mēs, kas piederam pie vājās un nevarīgās cilvēku cilts, varam vērsties pie Dieva un lūgt Viņa palīdzību. Mums vienmēr jāatceras, ka lūgšana savā visapskaidrotākajā un cēlākajā izpausmē tuvina mūs Dievam un palīdz mums izjust Viņa klātbūtni.

Muhameds ir teicis, ka lūgšana ir kāpnes, kas savieno debesis ar zemi, kāpnes, pa kurām var nokļūt Paradīzē.
Otrajā Obligātajā Lūgšanā Bahāullā ir atklājis: «... vērs manu lūgšanu ugunī, kas sadedzinās tos plīvurus, kas slēpj man Tavu daili, un gaismā, kas novedīs mani pie Tavas tuvības jūras.»

«Esamības pasaulē nav nekā svētlaimīgāka par lūgšanu. Cilvēkam ir jādzīvo lūgšanu un pielūgsmes gaisotnē. Visvērtīgākais cilvēka stāvoklis ir lūgšanu un pielūgsmes stāvoklis. Lūgšana ir saruna ar Dievu. Mūsu vislielākais sasniegums un laimes sajūta nav nekas cits kā saruna ar Dievu. Tas rada garīgumu, dziļas domas un debešķīgas izjūtas, liek tiekties mums pēc Debesu Valstības un paasina intelekta uztveres spējas, paceļot to jaunā, augstākā līmenī.»
Abdulbahā vārdi, citēti no “Star of the West”, vol. VIII, No. 4, 17th May 1917

«Skandē, ak, Mans kalps, tev Dieva diktētos pantus, kā tos skandēja tie, kas bija iemantojuši Viņa tuvumu, lai tavas melodijas saldums iededz tevis paša dvēseli un piesaista visu cilvēku sirdis! Ikviens, kas savas celles noslēgtībā skaita Dieva atklātos pantus, tam Visvarenā eņģeļi iznēsās Viņa lūpu teikto vārdu smaržu, kas liks ietrīsēties ikviena goda vīra sirdij. Lai gan no sākuma viņš varbūt nejautīs tās iespaidu, tomēr agrāk vai vēlāk caur viņam dāvāto žēlastību tā katrā ziņā ietekmēs viņa dvēseli. Tādējādi caur Viņa gribu, Viņa, kas ir visas gudrības un visa spēka Avots, ir tikuši noteikti Dieva Atklāsmes noslēpumi.»
Bahāullā, Domu vārpas, 191. lpp.

Mēs zinām, ka Dievs ir mūs radījis. Viņš ir Viszinošais, Visgudrais. Viņš zina, ko mēs vēlamies un kas mums ir nepieciešams. Kādēļ tad Viņš ir jālūdz? Dievam nav vajadzīgas mūsu lūgšanas. Tomēr mūsu dvēseļu attīstībai ir nepieciešamas lūgšanas. Lūgšanas ir dvēseles barība. Kad mēs lūdzam Dievu, mēs gūstam garīgu barību. Pateicoties mīlestības saitēm, kas mūs vieno ar dievišķajām pasaulēm, mēs gūstam Dieva svētību. Lūgšana attīsta mūsu spēju izjust prieku par garīgām dāvanām un būt patiesi laimīgiem.
Ceļš uz Dievu ir taisns un šaurs. Neskaitāmi šķēršļi var aizšķērsot to. Kvēli, patiesi un pastāvīgi vēršoties pie Dieva, mēs varam pārvarēt šos šķēršļus un saņemt Viņa vadību. Lūgšana palīdz mums tuvoties Dievam un nezaudēt izpratni par savu īpašo likteni. Lūk, tādēļ mums ir pastāvīgi jānododas lūgšanām, lai caur Dieva mīlestību mūsu dvēseles spētu attīstīties un kļūt stipras un lai mēs varētu ar nešaubīgu ticību iet pa mūžīgās laimes ceļu. Abdulbahā saka:

«... Viscēlākās lūgšanas ir tās, kurām cilvēki nododas Dieva mīlestības dēļ, nevis bailēs no Viņa dusmām vai elles, nedz arī cerībās uz Viņa dāsnumu vai debesīm. . . Kad cilvēks kādu iemīl, viņš nevar atturēties no sava iemīļotā vārda pieminēšanas. Kā gan viņš varētu pārvarēt vēlmi pieminēt Dieva vārdu, ja viņš reiz ir Dievu iemīlējis. . . Garīgi attīstīts cilvēks nezina cita prieka, kā vien Dieva pieminēšanu.
Kad viens cilvēks iemīl otru, gluži dabīga ir viņa vēlēšanās par to pastāstīt savam mīļotajam. Pat tad, ja viņš saprot, ka mīļotais nojauš viņa jūtas, viņš vēlas par tām runāt. Dievs patiesi zina visas mūsu sirds vēlmes. Tomēr tieksme lūgt Dievu ir dabīga, tā rodas no cilvēka mīlestības pret Dievu.»

Abdulbahā, Compilation of Prayers, Meditations and Devotional Attitude, No. 15, p. 12

«Ak Dievs, mans Dievs! Ne uz manām cerībām, ne uz maniem darbiem, raugies, nē, raugies vien uz Savu gribu, kas aptver debesis un zemi. Tik tiešām, cildens ir Tavs visdižākais vārds, ak, Tu, Valdniek pār visām tautām! Esmu ilgojies tik vien tā, kā ilgojies Tu, un mīlu tik vien to, ko mīli Tu.
Dari manu lūgšanu, ak, Kungs, par dzīvības avotu, no kā man smelties, kamēr vien pastāv Tava valdīšana, lai varu es Tevi teikt ikvienā no Tavām pasaulēm.
Pārāk augstu Tu esi, lai Tavas tuvības debesīs paceltos to cildinājumi, kas tiecas pēc Tevis, vai arī, lai Tev uzticīgo siržu putni sasniegtu Tava sliekšņa vārtus. Es apliecinu, ka nav vārdu un īpašību, kas spētu izteikt Tavu svētumu. Nav cita Dieva bez Tevis, Visaugstā, Viscildenā.»

Bahāullā, vārdi no Garās Obligātās Lūgšanas

Kad mēs nododamies lūgšanām, mums jāvērš savas domas uz Dievu. Mums jāaizmirst viss pasaulīgais, viss, kas norisinās mūsu apkārtnē un pat mūsu sirdīs. Bahāullā saka:

«Tu, gaismas dēls! Aizmirsti visu, izņemot Mani, un sabiedrojies ar Manu garu. Tā ir pati galvenā Mana pavēle, tāpēc paturi prātā to.»
Bahāullā, Apslēptie vārdi, arābu, Nr. 16.

Aizmirst visu, izņemot Dievu, nav nemaz tik viegli. Tam nepieciešams gribasspēks. Tas jāvēlas no visas sirds. Lūgšanām ir vislielākais spēks, ja mūsu sirdis ir apgaismotas un brīvas no personīgiem priekšstatiem un vēlmēm.

«Paļaujies uz Dievu! Atsakies pati no savas gribas un turies pie Viņa, atliec pati savas vēlmes un meklē Viņu... !»
Abdulbahā, Rakstu izlase, Nr. 38., 58. lpp.

Iedomājieties glāzi svaiga piena. Mēs varam iegūt no šī piena dažādus produktus: sviestu, sieru, krējumu, bet piens izrādīsies bojāts un nekam nederīgs, ja tam pievienosim pilienu indes. Piens vairs nebūs tīrs, un mēs nevarēsim to izmantot. Inde, kuru cilvēks pievieno savai dzīvei, ir viņa personīgais ego. Ja vēlamies, lai mūsu lūgšanas tiktu uzklausītas, mums ir no tā jāatbrīvojas.
Otrs svarīgs noteikums, lai mūs apņemtu patiesa lūgšanu gaisotne, ir ticība. Mums ir ar visu sirdi jāpaļaujas uz Dieva žēlastību un jābūt pārliecinātiem, ka Viņš dāvās mums to, kas visvairāk nepieciešams mūsu dvēseles labklājībai. Abdulbahā saka:

«Garam ir īpaša ietekme; lūgšanai piemīt garīga iedarbība. Tādēļ mēs lūdzam: «Ak Dievs! Dziedini šo slimnieku!» Iespējams, tas Kungs to sadzirdēs. Nav svarīgi, kas lūdz Dievu. Tas Kungs atsauksies uz ikviena sava kalpa lūgšanu, ja šo lūgšanu ir izsaukusi patiesa vajadzība. Viņa žēlastība ir visaptveroša un bezgalīga. Viņš atbild uz visu Savu kalpu lūgšanām. Viņš atbild pat uz maza stādiņa lūgšanu. Iespējams, šis mazais stādiņš lūdzas: «Ak Kungs! Sūti man lietu!» Tas Kungs atbild uz stādiņa lūgšanu, un tas izaug liels. Dievs atbild ikvienai Savai radībai.»
Abdulbahā, The Promulgation of Universal Peace, p. 246

Iepriekšējās nodaļās mēs uzzinājām, kādai jābūt lūgšanai, par to, kā un kādēļ jālūdz Dievs. Tāpat ir svarīgi saprast, ka lūgšana ir likums, kuru mums devis Bahāullā un kuru mums ir jāievēro. Mums ne tikai katru dienu ir jāskaita lūgšanas, bet arī jālasa Svētie Raksti, vismaz katru rītu un katru vakaru. Bahāullā saka:

«Lasiet Dieva svētos pantus ik dienas rītausmā un saules rietā. Kas tos nelasa, pārkāpj Dieva Derību un Viņa likumus. Novēršoties šodien no šiem svētajiem pantiem, viņš pievienojas tiem, kuri uz visiem laikiem ir novērsušies no Dieva. Bīstieties Dieva, ak, Mani kalpi, visi kā viens.»
Baha`u`llah, Compilation on the Importance of Deepening Our Knowledge and Understanding of the Faith, p. 1

Lūgšanas, ko skaitām no rīta, vakarā un kādā citā laikā, ir atlasītas no tām daudzajām lūgšanām, kuras ir atklājuši Babs, Bahāullā un Abdulbahā. Lūgšanu skaits un laiks, kurā nododamies lūgšanām, ir atkarīgs no mūsu vajadzībām un dvēseles prasībām. Tomēr Bahāullā ir devis mums trīs Obligātās Lūgšanas. Šogijs Efendijs saka:

«Pastāv trīs Obligātās Lūgšanas. Īsā Obligātā Lūgšana sastāv no viena panta, un tā ir jāskaita vienu reizi divdesmit četrās stundās. Vidēji Garo (Lūgšanu) jāskaita trīsreiz dienā, no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Garā obligātā Lūgšana ir sarežģītākā no visām trim, un tā ir jāskaita vienreiz divdesmit četru stundu laikā, kad ticīgajiem rodas vēlēšanās to noskaitīt.
Ticīgais var brīvi izvēlēties jebkuru no minētajām, Obligātajām Lūgšanām, ievērojot īpašas instrukcijas, kas pievienotas katrai lūgšanai.
Šīm obligātajām ikdienas lūgšanām, kā arī dažām īpašām lūgšanām, tādām kā lūgšanai par dziedināšanu, Vēstulei Ahmādam, Bahāullā ir piešķīris īpašu spēku un nozīmi, un kā tādas tās arī ir jāpieņem, un ticīgajiem tās ir jāskaita ar absolūtu ticību un pārliecību, lai ar to palīdzību viņi varētu nonākt ciešākā saskarsmē ar Dievu un labāk apgūt Viņa likumus un priekšrakstus.»

Shoghi Effendi, The Principles of Bahai Administration, p. 19

Mēs zinām, ka šim laikmetam Bahāullā lūgšanu ir noteicis kā likumu un ka, skaitot lūgšanas, mēs apliecinām uzticību Dieva Derībai. Mēs arī zinām, ka Bahāullā ir mums devis lūgšanas, kas domātas visām mūsu dzīves situācijām, un, ka Viņš piešķīris dažām no tām īpašu spēku. Starp tām ir obligātās lūgšanas. Šīs obligātās lūgšanas ir jāskaita, kad mēs vienatnē vēršamies pie Dieva. Citas lūgšanas var tikt skaitītas gan vienatnē, gan citu cilvēku klātbūtnē. Mums jāatceras, ka publisku lūgšanu, kurās vesela cilvēku grupa lasa balsī lūgšanu, ievērojot noteiktu rituālu, Bahai Ticībā nav. Vienīgais izņēmums ir lūgšana par aizgājušajiem.
Kad mēs skaitām lūgšanas, mēs pievēršam savas domas Dievam, un veltām savas dziļākās jūtas Viņam. Pirms uzsākt lūgšanu, ir vēlams kādu brīdi nogaidīt, lai attīrītu savas domas no visa pasaulīgā. Daži šim nolūkam domās vairākas reizes atkārto Visdiženo Vārdu – Allā-u-Abha. Lūgšanu beidzot, mums jāpārdomā vārdi, kurus mēs lūgšanā izteicām, nepievēršoties uzreiz praktiskām lietām. Tas jādara neatkarīgi no tā, vai lūdzam Dievu vienatnē, vai citu cilvēku klātbūtnē. Arī tad, kad kāds cits lasa lūgšanu, mūsu sirdīs jārodas tādām pašām jūtām, kādas mums rodas, kad skaitām lūgšanas vienatnē. Mums tikai uzmanīgi jāieklausās lasītās lūgšanas vārdos un jāsaglabā lūgšanas gaisotne.

"PĀRDOMAS PAR GARA DZĪVI"
Ruhi Institūts
Pirmā grāmata