Pēdējos Savas dzīves gadus Bahāullā pavadīja Bāhdži savrupmājā, Akkas pievārtē. Tā bija celta laikā, kad Bahāullā bija ieslodzīts pilsētas mūros. Saimnieks māju bija pametis, kad tās apkārtnē izcēlās epidēmija. Abdulbahā izdevās to iegādāties Savam mīļotajam Tēvam, sākumā to īrējot un vēlāk iegūstot to Savā īpašumā.
Ap to laiku ne tikai Akkas iedzīvotāju, bet arī apkārtējo Sīrijas un Libānas novadu iedzīvotāju attieksme pret Bahāullā un Viņa sekotājiem bija pilnībā mainījusies. Kaut arī sultāna pavēles joprojām bija spēkā un formāli Viņš vēl aizvien skaitījās ieslodzītais, Kurš jātur stingrā uzraudzībā, patiesībā Viņu cienīja un godāja kā karali. Pat novada varas pārstāvji nāca lūgt Viņa padomu. Tāds bija Bahāullā Atklāsmes spēks, kas spēja pārveidot ļaužu sirdis.
Laikā, ko Bahāullā pavadīja Akkā un Bāhdži, Viņa Spalva atklāja veseliem sējumiem vadošu norādījumu, kas palīdzēs cilvēcei radīt lielisku pasaules civilizāciju. Visdižākais no Darbiem, ko sarakstīja Viņa Spalva, bija Kitab-i-Agdas, Viņa Laikmeta Vissvētākā Grāmata, kuru Viņš atklāja Abuda namā aptuveni 1873. gadā.
Bahāullā nepiedzīvoja Savas Ticības plašo izplatīšanos Rietumu pasaulē; tā sākās tikai Abdulbahā Kalpošanas laikā. Tomēr Rietumu zemes bija iepazīstinātas ar Viņa Mācībām, un daži bija dzirdējuši par Akkas Gūstekni, Kurš atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visiem, kas ar Viņu saskārās. 1890. gada pavasarī, pašā Bahāullā dzīves novakarā, Viņu apciemoja kāds labi pazīstams angļu zinātnieks no Kembridžas, Edvards Grenvils Brauns. Zemāk minētās rindas ir fragmenti no viņa pierakstiem, kuros viņš stāsta par šo vēsturisko tikšanos:
"...mans pavadonis pagaidīja, kamēr es noāvu kājas. Tad viņš ar ašu rokas kustību pavēra aizkaru, palaižot mani pa priekšu, un es nonācu plašā istabā. Stūrī pie tuvākās sienas atradās zems dīvāns, bet pretī durvīm bija novietoti divi vai trīs krēsli. Kaut arī man bija neskaidra nojauta, kurp es dodos un ko man būs lemts skatīt, jo nekas man skaidri netika iepriekš pateikts), pagāja sekunde vai divas, pirms ar izbrīnu un pārsteigumu es skaidri sapratu, ka istaba nav neapdzīvota. Stūrī, kur pie sienas atradās dīvāns, sēdēja brīnumains un cienīgs cilvēks, kam galvā bija tāda filca cepure, ko derviši sauc par tadžu (bet neparasta augstuma un formas), ap tās pamatni bija aptīts mazs, balts turbāns. To seju, ko es uzlūkoju, es nekad nespēšu aizmirst, lai gan arī nespēju to aprakstīt. Viņa caururbjošās acis šķita lasām pašu cilvēka dvēseli; augstajā pierē jaudās spēks un autoritāte; dziļās grumbas Viņa sejā norādīja uz vecumu, ko šķietami slēpa piķa melnie mati un krāšņā bārda, kas sniedzās līdz jostasvietai. Nebija vajadzības jautāt, kā klātbūtnē es atrodos, jo es noliecos tā cilvēka priekšā, kas ir tādas pielūgsmes un mīlestības objekts, kādu varētu apskaust ķēniņi un ar veltīgām nopūtām sapņot imperatori!
Maiga, cēla balss lūdza mani apsēsties un tad turpināja:
"Lai slavēts Dievs, kuru tu esi atradis! Tu esi atnācis apciemot cietumnieku un trimdinieku.... Mēs nevēlamies neko citu kā tikai labumu cilvēcei un laimi tautām; bet viņi ieskata mūs par naida un nemiera cēlājiem, kas pelna ieslodzījumu un izsūtīšanu.... Ka visām tautām jāapvienojas kopīgā ticībā un visiem ļaudīm jābūt kā brāļiem; ka jāstiprina vienotības un mīlestības saites starp cilvēku dēliem; ka jābeidzas reliģiskajām atšķirībām un ka jāatceļ atšķirības starp rasēm - kāds gan tajā visā ļaunums? Bet vienalga tas piepildīsies: šie neauglīgie strīdi, šie iznīcinošie kari paliks pagātnē, un nāks “Vislielākais Miers”.... Vai arī jums Eiropā nav vajadzīgs tas pats? Vai tad tieši to nepareģoja Kristus? Tomēr mēs redzam, kā jūsu karaļi un valdnieki ar vieglu roku izšķiež savas bagātības uz lietām, kas iznīcina cilvēku dzimtu, nevis uz lietām, kas varētu nest cilvēcei laimi.... Šiem strīdiem un šai asinsizliešanai un nesaskaņām jābeidzas, un visiem cilvēkiem jābūt kā vienai dzimtai un vienai ģimenei... Lai cilvēks nelepojas ar to, ka viņš mīl savu zemi; lai viņš drīzāk lepojas ar to, ka viņš mīl visu cilvēci."
Kitab-i-Agdas nav liela grāmata; tā sastāv tikai no 190 paragrāfiem. Tomēr tajā ir ietverti visi galvenie likumi un baušļi, kas jāievēro pasaules nākotnes civilizācijai. Šogi Efendi to ir nosaucis par Bahāullā laikmeta Grāmatu Māti un par Viņa Jaunās Pasaules Iekārtas Hartu.
Tajā laikā, kad Dieva Izpausme dzīvo starp cilvēkiem, Viņa neparastās spējas izplatās pa visu pasauli, izsaucot dziļas izmaiņas visas radības esībā. Šajā Dižajā Dienā Bahāullā gandrīz četrdesmit gadu garumā atklāja cilvēcei Dieva Vārdu, dāvinot pasaulei neierobežotas iespējas, kas ļaus radīt neiedomājami skaistu civilizāciju. Šie četrdesmit neizsīkstošas dievišķās atklāsmes gadi beidzās 1892. gada 29. maijā.
Deviņus mēnešus pirms Savas debesbraukšanas Bahāullā izteica vēlmi atstāt šo pasauli. Kopš tās dienas, pēc toņa, kādā Viņš izteica Savas piezīmes, kļuva arvien skaidrāk saprotams, ka Viņa dzīve uz šīs zemes tuvojas nobeigumam. 1892. gada 8. maija naktī Viņam sākās viegls drudzis. Nākamajā dienā drudzis pastiprinājās, taču pēc tam it kā atkāpās. Viņš joprojām ļāva Sevi apciemot dažiem draugiem un svētceļniekiem, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka Viņš nav īsti vesels. No jauna parādījās drudzis, šoreiz stiprāks nekā pirms tam, un Viņa stāvoklis lēnām pasliktinājās. 1892. gada 29. maija rītausmā, Viņa dzīves 75. gadā, Viņa gars atstāja šo pasauli.
Sešas dienas pirms Savas aiziešanas Viņš ataicināja pie Sevis visus ticīgos, kas bija sanākuši Bāhdži savrupmājā, uz pēdējo tikšanos. Guļot gultā, viena no Saviem dēliem atbalstīts, Viņš tos uzrunāja. "Man uz jums visiem ir labs prāts," Viņš teica. "Jūs esat krietni kalpojuši un centīgi strādājuši. Jūs nācāt šurp katru rītu un katru vakaru. Lai Dievs jums palīdz palikt vienotiem arī turpmāk. Lai Viņš jums palīdz augsti godāt esības Kunga Mācību." No sanākušo acīm straumēm plūda asaras.
Vēsts par Viņa nāvi nekavējoties tika telegrafēta sultānam. Telegramma sākās ar vārdiem: "Bahā Saule ir norietējusi," un tā informēja sultānu par ticīgo ieceri apglabāt svētos pīšļus savrupmājas tuvumā. Šim nolūkam tika izraudzīta atsevišķa celtne tieši pretī savrupmājai, un neilgi pēc saulrieta, Viņa debesbraukšanas dienas vakarā, Viņa miesas tika guldītas zemes klēpī. Tagad šis zemes stūrītis kļuva par Bahā ļaužu Svēto Vietu, uz kurieni vērst skatus lūgšanu laikā. To dienu ciešanas Nabils apraksta ar šādiem vārdiem:
"Šķita, ka garīgais sajukums, kas valdīja pīšļu pasaulē, lika nodrebēt visām Dieva pasaulēm... Ne mana sirds, ne mēle nespēj attēlot stāvokli, kādā mēs bijām ieslīguši... Visā šajā apjukumā, mēs redzējām Akkas un tuvējo ciematu iedzīvotājus, kas pulkiem drūzmējās ap namu, vaimanājot, sitot sev pa galvām un skaļi izkliedzot savas bēdas."
Veselu nedēļu sērotāji, gan bagāti, gan nabagi, bariem ieradās izteikt līdzjūtības Bahāullā ģimenei. Izcili cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem, to skaitā musulmaņi, kristieši, jūdi, dzejnieki, garīdznieki un valdības ierēdņi vienojās šajās sērās, skumstot par šo zaudējumu un slavējot Viņa tikumus un diženumu.Daudzi atstāja rakstiskus cieņas apliecinājumus. Šādi cieņas apliecinājumi tika saņemti arī no daudzām novada pilsētām, un tie visi tika nodoti Abdulbahā, kas tagad pārstāvēja Bahāullā Mācību. Taču šī sēru izpausme, runājot Aizbildņa vārdiem, bija tikai "piliens, salīdzinot ar bēdu okeānu un neskaitāmajiem visdziļākās pieķeršanās apliecinājumiem, kas Patiesības Saules rieta stundā izlija no daudzu tūkstošu cilvēku sirdīm, kas bija atbalstījuši Viņa Mācību un tagad bija apņēmības pilni pacelt tās karogu Persijā, Indijā, Krievijā, Irākā, Turcijā, Palestīnā, Ēģiptē un Sīrijā."
