200. dzimšanas gadadiena Bahá’u’lláh (1817 – 1892)

VISPASAULES TAISNĪGUMA NAMS

2017. gada oktobrī

Visiem, kas svin Dieva Slavu

Dārgie draugi!

Mēs apliecinām šo svētīgo patiesību – pasaules tautas nekad nav aizmirsis to Dievs. Ikvienā vēsturiskajā laikmetā šī neizzināmā Būtne ir atvērusi pasaulei Savas žēlastības vārtus, sūtot tai Savu Vēstnesi ar uzdevumu sniegt cilvēkiem morālu un garīgu stimulu, kas viņiem ir vajadzīgs, lai sadarbotos un progresētu. Daudzi šo cilvēces gaismas nesēju vārdi ir aizmirsti, bet daži no viņiem atspīd no pagātnes vēstures hronikām, jo Viņi ir radikāli pārveidojuši domāšanu, atslēguši zināšanu krājumus, iedvesmojuši civilizāciju uzplaukumu, un viņu vārdi vēl aizvien tiek godāti un slavēti. Ikviens no šiem garīgajiem un sociālajiem sapņotājiem, kas bija kā neaptraipīti tikumu spoguļi, atnesa mācības un patiesības, kas sniedza atbildi uz neatliekamajām attiecīgā laikmeta vajadzībām. Tā kā pasaule mūsdienās ir sastapusies ar vēl nepieredzētām problēmām, mēs uzskatām, ka Bahá’u’lláh, kas piedzima pirms divsimt gadiem, ir šāds Vēstnesis, kura mācības ievadīs sen apsolīto laiku, kad visa cilvēce dzīvos mierā un vienotībā.

Jau agrā Bahá’u’lláh jaunībā, tie, kas pazina Viņu, uzskatīja, ka liktenis ir Viņu apzīmogojis. Viņš bija apveltīts ar bezgrēcīgu raksturu un neparastu gudrību. Šķita, ka Viņu ir skārusi debesu vēlīgā gaisma. Tomēr Viņam bija jāiztur četrdesmit ciešanu gadi, tostarp pēc divu despotisku monarhu pavēles vairāku trimdu gadi un ieslodzījums, Viņa vārda nomelnošanas un Viņa sekotāju vajāšanas kampaņas, vardarbību pret Viņu Pašu, apkaunojošus slepkavības mēģinājumus – tas viss bezgalīgas mīlestības dēļ pret cilvēci. Viņš to visu ar smaidu pacietīgi panesa un pat attiecās ar līdzjūtību pret Saviem mocītājiem. Pat Viņa pasaulīgo īpašumu atsavināšana Viņu nesatrauca. Varētu brīnīties, kāpēc pret Personu, kas tik ļoti mīlēja citus cilvēkus, tika vērsts tāds naids, ņemot vērā to, ka Viņš reizē bija arī vispārējas godāšanas un apbrīnas objekts, izslavēts par Viņa labdarību un augstsirdību, un ka Viņš bija atteicies no jebkādas prasības pēc politiskas varas. Ikvienam, kas pārzina vēstures gaitu, Viņa smago pārbaudījumu iemesls ir, protams, saprotams. Pravietiskas personas parādīšanās pasaulē ir vienmēr izraisījusi niknu pretošanos no to puses, kam pieder vara. Tomēr patiesības gaismu nav iespējams nodzēst. Un tādējādi šo pārlaicīgo Būtņu dzīvē mēs atrodam uzupurēšanos, varonību un neapšaubāmi darbus, kas atbilst Viņu vārdiem. Tas ir redzams ikvienā Bahá’u’lláh dzīves posmā. Par spīti grūtībām Viņu neviens nespēja apklusināt, un Viņa vārdi saglabāja pārliecības spēku Tie liecināja par izpratnes spēju, diagnosticējot pasaules nelaimes un nosakot pretlīdzekļus. Viņa vārdiem piemita taisnīguma spēks. Viņš brīdināja karaļus un valdniekus par spēkiem, kas, galu galā, gāzīs viņus no viņu troņiem. Viņa vārdi pacilāja, iedvesa godbijību un pārveidoja dvēseles, atbrīvojot tās no savtīguma ērkšķiem un dzelkšņiem. Viņā vārdi bija skaidri, saistoši un zīmīgi. „Tie nenāk no manis, bet no Dieva.” Pārdomājot šādu dzīves stāstu, mēs varam jautāt: ja tas nav no Dieva, kas gan tad ir no Viņa?

Nevainojamie Skolotāji, kas visā vēstures gaitā ir nesuši pasaulei gaismu, ir atstājuši mums mantojumā svētos vārdus. Vārdiem, kas plūda kā strauja upe no Bahá’u’lláh spalvas, ir milzīgs apjoms un cildens raksturs. Nereti cilvēks, kas saskaras ar Viņa Atklāsmi, vispirms atsaucas uz Viņa lūgšanām, kam piemīt izcila burvība un kas apmierina dvēseles ilgas pienācīgi pielūgt savu Radītāju. Iedziļinoties Viņa vārdu okeānā, mēs atklājam likumus un morālos imperatīvus, kas atbrīvo cilvēka garu no pasaulīgu instinktu tirānijas, kuri nav cilvēka patiesā aicinājuma cienīgi. Viņa vārdos mēs rodam nezūdošus ideālus, saskaņā ar kuriem vecāki var audzināt bērnus ne tikai ar savu personīgo piemēru, bet ieaudzinot viņos daudz cēlākus centienus. Bahá’u’lláh rakstos ir atrodami arī skaidrojumi, kas atklāj Dieva roku cilvēces vēstures līkločos cauri cilšu un nāciju posmiem uz augstākiem vienotības veidiem. Viņš parāda, ka pasaules daudzās reliģijas ir to pamatā esošas vienas patiesības izpausmes un ka tās saista kopīga izcelsme un kopīgs mērķis – pārveidot cilvēces iekšējo dzīvi un ārējos apstākļus. Bahá’u’lláh mācības liecina par cilvēka gara cildenumu. Viņa redzējumā sabiedrība ir šā cildenuma cienīga, un tā pamatojas uz principiem, kas to aizsargā un stiprina. Viņš uzskata, ka kolektīvās dzīves pamatā ir cilvēku dzimtas vienotība. Viņš nepārprotami aizstāv sieviešu un vīriešu līdztiesību. Viņš samierina šķietami pretējus mūsu laikmeta spēkus – zinātni un reliģiju, vienotību un daudzveidību, brīvību un kārtību, indivīda tiesības un sociālo atbildību. Viņa vislielākā dāvana cilvēcei ir taisnīgums, kas izpaužas institūcijās, kuru mērķis ir progress un visu tautu attīstība. Bahá’u’lláh ir teicis: „Mēs no Dieva Svētās Grāmatas lappusēm esam dzēsuši it visu, kas ir bijis par ieganstu nesaticībai, cīņai, ļaunvēlībai starp cilvēku bērniem, un, no otras puses, mēs esam nosprauduši tos priekšnoteikumus, kas ir būtiski vienprātībai, sapratnei, pilnīgai un mūžīgai vienotībai.” Mēs varētu jautāt, kādai gan jābūt atbildei uz šādām dāvanām?

„Ikviena meklētāja pienākums ir, saņemot kopā visus savus spēkus, tiekties sasniegt šīs jūras krastus,” saka Bahá’u’lláh. Garīgās mācības, kuras secīgos laikmetos ir atnesuši Dieva Vēstneši, iemiesojās reliģiskajās sistēmās, kas laika gaitā ir saplūdušas ar kultūras aspektiem un cilvēku radītām dogmām. Tomēr, ja mēs ielūkojamies tajās dziļāk, kļūst skaidrs, ka sākotnējās mācības ir universālu vērtību avots, caur kurām dažādas tautas ir atradušas kopīgus mērķus un kuras ir veidojušas cilvēces morālo apziņu. Mūsdienu sabiedrībā reliģijas reputācija ir stipri cietusi, un mēs varam saprast, kāpēc tā ir cietusi. Ja reliģijas vārdā tiek veicināts naids un nesaskaņas, tad ir labāk iztikt bez tās. Patiesu reliģiju var pazīt pēc tās augļiem – pēc tās spējas iedvesmot, pārveidot, apvienot, sekmēt mieru un labklājību. Tā ir saskaņā ar racionālu domāšanu. Tā ir būtiski svarīga, lai panāktu sociālu progresu. Bahá’u’lláh ticība ieaudzina indivīdā paražu darboties apzināti, pārdomājot savu rīcību, un tādējādi pakāpeniski cilvēkā rodas izpratne, kā strādāt efektīvi sabiedrības pilnveidošanai. Bahá’u’lláh nosoda mēģinājumus panākt sociālas pārmaiņas ar politiskām intrigām, musināšanu, dažādu grupu nomelnošanu vai atklātiem konfliktiem, jo tie tikai noved pie nebeidzamas cīņas, bet nedod noturīgus risinājumus. Viņš aizstāv citādus līdzekļus. Viņš aicina uz labiem darbiem, laipniem vārdiem un taisnīgu rīcību. Viņš iesaka kalpošanu citiem un sadarbošanos, lai izveidotu pasaules mēroga civilizāciju, kas pamatojas uz dievišķām mācībām. Uz to Viņš aicina ikvienu cilvēku dzimtas locekli. Pārdomājot Viņa redzējuma plašo vērienu, mēs varētu jautāt, uz kāda vēl, ja ne šā pamata cilvēce var cerēt celt savu nākotni?

Ikvienā valstī tie, kurus pievelk Bahá’u’lláh idejas un kuri ir uzticīgi Viņa redzējumam, sistemātiski mācās iemiesot Viņa mācības. Aizvien vairāk jauniešu apzinās savu garīgo identitāti un velta savu enerģiju sabiedrības progresam. Cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem atklāj, kā atteikties no konfliktsituācijām un savas autoritātes uzspiešanas un tā vietā apspriesties un kopīgi meklēt risinājumus. Piederīgie pie ikvienas rases, reliģijas, tautības un šķiras pievienojas redzējumam, ka pasaule ir tikai viena zeme un ka cilvēce ir tās pilsoņi. Daudzi, kuri ir ilgi klusējuši, atrod savu balsi, kļūst attapīgi un dzīvespriecīgi un nododas savai attīstībai. Ciematos un apkaimēs, mazpilsētās un lielpilsētās rodas ticības institūcijas un kopienas, un cilvēki nododas kopīgam darbam, lai radītu vienotu labklājības pasauli, kas būtu pelnījusi, ka to sauc par Dieva ķēniņvalsti zemes virsū. Šajā Bahá’u’lláh parādīšanās divsimtajā gadadienā daudzie cilvēki, kas piedalās šajā pasākumā, vēršas pie apkārtējiem ar aicinājumu – izmantojiet šo izdevību uzzināt, kas bija Bahá’u’lláh un ko Viņš pārstāv. Pārbaudiet līdzekli, ko Viņš ir ieteicis cilvēces labklājības nodrošināšanai. Viņa atnākšana ir drošs pierādījums tam, ka cilvēku dzimta, kuru apdraud neskaitāmas briesmas, nav aizmirsta. Ja tik daudz labas gribas cilvēku visā pasaulē ir tik ilgi lūguši Dievu, lai Viņš sniedz atbildi uz problēmām, kas viņus apstājušas viņu kopīgajā dzimtenē, tad nav nekāds pārsteigums, ka Viņš ir beidzot atbildējis uz viņu lūgšanām.

[Vispasaules Taisnīguma Nams]