Septiņas vienotības lāpas

“Pagājušajos ciklos, lai gan saskaņa tika iedibināta, cilvēces vienotību tomēr sasniegt nevarēja, jo nebija tam līdzekļu. Kontinenti palika tāli šķirti, nē, pat starp viena un tā pašakontinenta tautām saiešanās un domu apmaiņa bija gandrīz neiespējamas. Sekas bija tādas, ka sakari, sapratne un saskaņa starp visām pasaules tautām un ciltīm nebija sasniedzamas. Mūsdienās tomēr sazināšanās iespējas ir daudzkārt pieaugušas un zemes pieci kontinenti gandrīz vai saplūduši vienā. /.../ Tāpēc šodien visas cilvēces vienotība ir īstenojama. Patiesi, tas nav nekas cits, kā viens no šī brīnišķā laikmeta, šī dižā gadsimta brīnumiem. Pagājušajiem lakmetiem tas bija ticis liegts, šim gadsimtam – apgaismības gadsimtam – ir piešķirts vienreizējs, nekad agrāk neredzēts diženums, apgaismība un spēks. Tāpēc ikdiena atsedz kādu jaunu, neredzētu brīnumu. Beidzot tiks piedzīvots, cik gaiši tā lāpas iedegsies cilvēku vienotā saimē.
Raugiet, kā tā gaisma tagad jau aust pie pasaules aptumsušā apvāršņa. Pirmā lāpa ir vienotība politiskajā jomā, kuras pirmos starus varam manīt jau tagad. Otrā lāpa ir domu vienotība pasaules pasākumos, kuras iestāšanos mēs jo drīz redzēsim. Trešā lāpa ir vienotība brīvībā, kas noteikti īstenosies. Ceturtā lāpa ir reliģijas vienotība, kas ir paša pamata stūrakmens un kas ar Dieva palīdzību atklāsies visā tās mirdzumā. Piektā lāpa ir tautu vienotība – vienotība, kas šajā gadsimtā noteikti iedibināsies un liks vasām pasaules tautām uzlūkot sevi par vienas kopīgas tēvzemes pilsoņiem. Sestā lāpa ir rasu vienotība, kas padara visus, kas mīt uz zemes, kā vienas rasas tautas un ciltis. Septītā lāpa ir valodas vienotība, proti, vienas kopīgas valodas izvēle, kurā apmācīs un kurā runās visas pasaules tautas. Ikviena un visas tās iedegsies, jo Dieva valstības spēks palīdzēs to īstenot.”

“Atsevišķas personas, kuras neapzinās lielus spēkus apslēptos cilvēku dabā, uzskata vispārējo mieru gandrīz vai par nesasniedzamu, vēl vairāk – pat aiz cilvēcisko iespēju robežām. Tomēr viņiem nav taisnība. Pretēji viņu domām, var piepildīties jebkuras visgrandiozākās ieceres, ja tās balsta mūsu Kunga neizsmeļama žēlsirdība un Viņa izredzēto kalpu labsirdība un cilvēkmīlestība, un gudrāku un talantīgāku cilvēku nepārspējama mērķtiecība, un arī šī laikmeta valdnieku nepārtrauktas rūpes un gādība. Pats galvenais, stingri sekot izraudzītiem cēliem mērķiem. Ne ar ko citu, izņemot neapvaldīto apņēmību un mērķtiecību, nav iespējams gūt gaidītus rezultātus. Daudzas lietas un idejas, kas kādreiz šķita nerealizējamās, tagad kļuva par parastām ikdienas parādībām. Kāpēc mums vajag uzskatīt par neīstenojamu šo diženo un svēto Lietu, šo patiesas civilizācijas nesatricināmās debess velves starojošo spīdekli, šo visu tautu svētības, uzplaukuma, labklājības un laimes avotu? Neapšaubāmi pienāks diena, kad iespīdēs vispārējā miera saule un sasildīs ar savu siltumu visu cilvēces saimi.”

— Abdulbahā -